Bez partijām demokrātija nav iespējama

11.10.2018
Komentāri: 0
IZDRUKĀT

Vēlēšanas nupat kā aizvadītas, saceļot zināmu vētru plašsaziņas līdzekļos un cilvēku prātos. Sekojot partiju pēcvēlēšanu kaislībām un vērtējot, kādas koalīcijas izveide ir vai nav reāla, lasiet interviju ar Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu, kurš vēlēšanu rezultātu komentē no savām pozīcijām.

Vai vēlēšanu rezultāti Jums bija pārsteigums? Vai gaidījāt citādu spēku sadalījumu?

Visumā rezultāti atbilst tam, ko sagaidīju. Vēlētāju aptuveno politiskās orientācijas segmentu – centristi, mēreni kreisie, konservatīvie un nacionāli-konservatīvie, neapmierinātie populisti, kremlisti – sadalījums lielos vilcienos ir līdzīgs kā iepriekšējās vēlēšanās, taču vairumā šajos segmentos ir mainījušās partijas vai ir cits partiju spēka samērs.

Kas, Jūsuprāt, ir šo Saeimas vēlēšanu vislielākais uzvarētājs un vislielākais zaudētājs?

Parlamentārā sistēmā uzvarētājs ir tas, kurš spēj sastādīt valdību. Parasti tās ir vairākas partijas, kuras kopā veido valdošo koalīciju. Tas, ka kāda partija ieguvusi pirmo vietu mandātu skaita ziņā, nebūt nenozīmē, ka tā ir uzvarējusi vēlēšanas.

Vai tas, ka vēlētāju aktivitāte bija tik zema, liecina par to, ka politiskā “ēdienkarte” ir pārāk sarežģīta, jo par piedāvājuma trūkumu vai vienveidību īsti sūdzēties, manuprāt, nevarēja? Vai šai politiskajai apātijai ir cits iemesls?

Tas vispirms liecina par vāju valstisku un demokrātisku apziņu ievērojamā pilsoņu daļā. 

Vai Jūs saredzat iespēju izveidot koalīciju, kas būtu spējīga darboties līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām?

Jā, “varavīksnes” koalīcija, kurā ietilptu četras, piecas vai pat sešas no septiņām ievēlētajām partijām ir iespējama un reāla. Taču līdz tās izveidošanai vēl garš ceļš ejams.

Domāju, ka tā, tāpat kā līdz šim, būs centriska valdība, ar skaidru eiroatlantisku orientāciju, un vienlaikus noteiktiem reformu uzstādījumiem.  Un katras atsevišķas partijas lielākās vai mazākās populistiskās muļķības pārējās koalīcijas partijas “apcirps”, tā ka kopumā valdības programma varētu būt samērā līdzsvarota. Tas tomēr atkarīgs no konkrētās nākamajā koalīcijā ietilpstošo partiju konfigurācijas.  

Vai mandātu sadalījums pa vēlēšanu apgabaliem nebūtu jāpārskata? Vai atbalstāt ierosinājumu tos dalīt proporcionāli nobalsojušo, nevis balsstiesīgo skaitam?

Balsstiesīgo skaits katrā apgabalā ir zināms, kamēr nobalsojušo skaits iepriekš nav paredzams. Tādēļ nedomāju, ka būtu īpaša vajadzību šo sadalījumu mainīt.

Pirmsvēlēšanu polemikā izskanēja dažādi viedokļi par partiju programmu (ne)atbilstību šo pašu partiju eventuālajai rīcībai ievēlēšanas gadījumā. Ja vēlētājs jūtas piekrāpts, kāds būtu demokrātiski pareizākais ceļš, lai savu vilšanos paustu pietiekami sadzirdamā veidā?

Vēlēšanu starplaikā pilsoņiem ir dažādas iespējas līdzdarboties politikā – paust savu viedokli, organizēties un darboties biedrībās, iestāties esošajās vai dibināt jaunas politiskās partijās, un vairāk vai mazāk aktīvi darboties tajās.

Īpaši jāuzsver, ka pilsoņiem daudz aktīvāk kā līdz šim būtu jāiesaistās partijās. Partijas ir nepieciešama un leģitīma demokrātijas sastāvdaļa. Bez partijām nav iespējama demokrātija.

Un politisko partiju biedriem aktīvāk jāpiedalās partijas dzīvē, gan formulējot un virzot konstruktīvus priekšlikumus, gan arī kritizējot partijas vadītājus, ja tie, pēc attiecīgā biedra domām, būtu novirzījušies no partijas programmas vai citādi nepieņemami izturējušies.

Šobrīd izskan dažādas spekulācijas, ka partijas nevarēs īstenot savus priekšvēlēšanu solījumus, ja vēlēsies strādāt kopā valdībā. Cik lielā mērā, Jūsuprāt, partijas izies uz kompromisiem šī mērķa vārdā? Kuri solījumi būtu neaizskarami?

Demokrātija ir kompromisu māksla. Daudzpartiju sistēmā bez kompromisiem neiztikt. Tādēļ svarīgas ir divas lietas:

Pirmā – par valsts pamatiem un demokrātijas pamatprincipiem (tie izriet no Satversmes Ievada, kā arī  no Eiropas Savienības pamatlīgumiem), tāpat arī par valsts ārpolitisko orientāciju  starp visām demokrātiskām partijām jāpastāv pēc iespējas lielākai vienprātībai, tā lai tur slēgt kompromisus nebūtu nepieciešams; 

Otrā – savukārt konkrētie politiskie uzstādījumi šo pamatu ietvaros ir pakļauti sarunām un kompromisiem. Kompromisa rezultāti it sevišķi ir atkarīgi no trim faktoriem:  partijas pārstāvības lieluma Saeimā (tātad netiešā veidā no vēlētājiem), priekšlikuma saprātīguma (t.i., vai priekšlikums spēj pārliecināt citas partijas pārstāvjus), un no attiecīgās partijas veiklības un spējām kompromisa sarunu procesā.

Visbeidzot – vienu daļu partiju solījumu, kuriem vēlētājs uzticas, partijas cenšas pildīt, jo citādi vēlētājs, kas viļas šajos “stingrajos solījumos” (piemēram, nesadarboties ar kādu citu partiju), šo partiju nākamajās vēlēšanās “sodīs”, par to vairs nebalsojot.

Taču lielāko daļu partiju solījumu, kas nepieder pie nupat minētajiem “stingrajiem” solījumiem, vēlētājs nedrīkstētu uztvert burtiski.  Tie, tāpat kā produktu reklāmas, ir pārspīlējumi. Taču vēlētājam tie tomēr var kalpot kā orientieri, lai prognozētu attiecīgās partijas vēlākās konkrētās nostādnes un centienus tos īstenot, mēģinot par to pārliecināt citas partijas. 

Vai Jūs domājat, ka diasporas vēlētāji ir “izauguši” līdz atsevišķam vēlētāju apgabalam? Ko tas mainītu? Vai ir reāli nākamajās Saeimas vēlēšanās uz tādu cerēt?

Šāda apgabala izveidošana ir saistīta ar virkni problēmām, kurām būtu nepieciešams izstrādāt un piedāvāt konkrētus risinājumus. Viena no problēmām – kā noteikt diasporas pārstāvniecības lielumu Saeimā, jo vēlētāju skaits diasporā ir svārstīgāks kā Latvijā. Bet par to būtu jādiskutē.

Kā Jūs vērtējat diasporas balsojumu šajās vēlēšanās? Un Luksemburgas apkārtnē mītošo Latvijas pilsoņu balsojumu? Vai tas Jums nelika vilties?

Diasporas balsojums atspoguļo ļoti dažādās diasporas sociokulturālas grupas. Atšķirības starp tām, šķiet, varētu būt lielākas kā atšķirība starp dažādām sociokulturālām grupām Latvijā. 

Piemēram, diasporā ir liela daļa neapmierinātu cilvēku, kuriem aizbraukšana no Latvijas spiestā kārtā ekonomisku iemeslu dēļ ir radījusi traumu. Tā dzīst lēni, un tā izpaužas arī balsojumā. Tas īpaši raksturīgi tai diasporas daļai, kas atrodas Lielbritānijā.

Vienlaikus pieaug tā diasporas daļa, kas savu atrašanos diasporā uzskata par iespēju, gūt izglītību un pieredzi. Pie mūsdienu komunikāciju iespējām cilvēka fiziskā atrašanās vieta – Latvija vai ārpus tās – viņiem vairs nav noteicošs faktors; tie bieži “kursē” starp Latviju un ārzemēm, tiem ir draugi un paziņas gan Latvijā, gan diasporā, gan citur pasaulē. Šie “jaunie mobilie latvieši”, salīdzinot situāciju Latvijā un viņu uzturēšanās zemē, var precīzāk saskatīt Latvijas īpašās problēmas. Šai diasporas grupai tādēļ vairāk rūp konkrētas pārmaiņas Latvijā, lai tā ātrāk sasniegtu Eiropas attīstīto valstu līmeni. Tas attiecīgi ietekmē viņu izvēli vēlēšanās.

Tāpat diasporas sastāvdaļa ir arī vēl – skaitliski mazumā ejošā – vecā trimda ar savu nu jau vairākās paaudzes izkopto atbildības sajūtu pret Latvijas valsti un latviešu tautu. Šī drīzāk nosvērtā nostāja atspoguļojas arī viņu balsojumā.

Jāpiemin arī tos, kas aizbrauc no Latvijas “uz neredzēšanos”, sarauj saites ar Latviju, un cenšas pēc iespējas ātri un neuzkrītoši iejusties vietējā sabiedrībā (kas parasti nav vienkārši). Taču šie cilvēki vēlēšanās nepiedalās un tādēļ rezultātus neietekmē.

Visbeidzot par Luksemburgas latviešiem – Luksemburgā dzīvo un strādā labi izglītota un aktīva latviešu kopiena, kurai ir ļoti ciešas saites ar Latviju, un kas lielā mērā saistīta ar Eiropas Savienības institūcijām. Tā diezgan kompakti pieder labi nostādītam, pašapzinīgam vidusslānim. Tādēļ Luksemburgas latviešu balsojums ievērojami atšķiras gan no vēlēšanu rezultātiem Latvijā, gan diasporā kopumā. Luksemburgas latviešu balsojumu raksturo skaidra vēlme pēc ātrām, progresīvām pārmaiņām Latvijā, izskaužot pārmantotās negācijas, bet vienlaikus atzīstot jau sasniegto un nesagraujot valsti.

Sirsnīgs paldies par sarunu!

Foto no Egila Levita arhīva

Jautājumus uzdeva Ilze Kļaviņa

Materiāls sagatavots kā brīvprātīgs ieguldījums projekta "Biedrības darba informatīvais nodrošinājums" īstenošanā, kura sagatavošanu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild asociācija "Luksemburga-Latvija".